Tava sirds - seniora mājas
Stāsti par adoptētajiem suņiem un kaķiem, kuri piedzīvojuši maģisko satikšanos ar jauno ģimeni – par spīti cienījamam vecumam.
Stāsti par adoptētajiem suņiem un kaķiem, kuri piedzīvojuši maģisko satikšanos ar jauno ģimeni – par spīti cienījamam vecumam.
Stāsta saimnieks Alberts:
Kad pazaudējām savu iepriekšējo suņu draugu vecumam, mājas kļuva klusas un tukšas. Sirds bija pilna ar skumjām, un šķita, ka pietrūkst kādu mazu ķepiņu tipinām pa māju. Mēs abi jau kādu laiku bijām runājuši, ka, ja reiz atkal ņemsim sunīti, tad noteikti no patversmes. Vēlējāmies dot otro iespēju sunītim, kuram dzīve nav bijusi tik viegla.
Sākotnēji nebijām domājuši par senioru. Bija bail no domas, cik ilgi būsim kopā. Bet tad... abi pavisam nejauši, katrs savā laikā, viens otram vēl neko nezinot, ieraudzījām Ulubeles postu Facebook. Skats uzkavējās pie viena suņuka bildes. Mazs, balti rūsgans bumbulis, ar paceltu ķepiņu un lielām melnām skumjām actiņām. Viņš skatījās tieši sirdī. Ričardiņš vārdā.
Atklājās, ka abiem šis suņuks bija palicis prātā. Bija sajūta, ka tas nav nejauši. Tajā brīdī vecums vairs neko nenozīmēja. Mēs zinājām – viņš ir mūsējais.
Pirmajā satikšanās reizē Ričiņš bija bailīgs, kluss un uzmanīgs. Bija jūtams, ka viņam vajadzēs laiku, lai noticētu, ka mēs esam uz palikšanu. Bet tas notika ātrāk nekā domājām. Jau pirmajā vakarā viņš ieleca gultā un aizmiga pie mums. Miegs bija viegls, viņš ik pa laikam atvēra acis, it kā nespēdams noticēt. Vai tiešām ir atradis savas mājas?
Izaicinājumu nebija. Ričiņš izrādījās ļoti apķērīgs, paklausīgs un ārkārtīgi mīļš sunītis. Ātri iejutās, un mēs ātri pieradām arī pie viņa.
Tagad Ričiņš ir mūsu mājas sirds. Viņš ir maigs, mierīgs, bet, kad uznāk enerģijas brīži, metas trakot, skriet un spēlēties. Viņa mīļākā nodarbe? Gulēšana. Daudz un dikti. Un, protams, mīļošanās. Viņš nāk mums klāt, pieglaužas, berzē purniņu, iedod kādu kautrīgu bučiņu — nolaiza roku vai vaigu. Un sagaidīšana katru reizi ir kā svētki – arī pēc piecām minūtēm šķiršanās.
Mēs izmantojām arī “Sofi” fonda atbalstu, tas palīdzēja Ričardiņam salabot zobiņus. Šī palīdzība bija tiešām nozīmīga, jo seniori nereti ienāk jaunajās mājās ar dažādām veselības likstām, bet ar pareizu rūpību tās ir pārvaramas.
Viņš ir mainījis mūsu dzīvi līdz nepazīšanai. Mājās ir dzīvība. Mīlestība. Prieks. Mums vairs nav jāskatās uz tukšu telpu – mums ir Ričiņš.
Un tiem, kas šaubās vai baidās adoptēt senioru – mēs sakām: nevajag baidīties. Seniori ir burvīgi, pateicīgi, klusi un apzinās katru mirkli. Tu vari viņu atlikušo mūžu padarīt brīnišķīgu, un pretī saņemsi vēl vairāk. Mīlestību. Pateicību. Draudzību, kas neko neprasa, bet dod visu.
Adoptējot Ričiņu, mēs ne tikai devām viņam mājas – mēs arī paši atradām savas.
“Agrāk par senioriem domāju, ka tie ir sirmi, mazkustīgi dzīvnieki. Taču seniors – tas ir tikai nosaukums. Katrs adoptētais dzīvnieks, tiekot īstajās mājās un saprotot, ka tiek mīlēts, parādīs sevi no pilnīgi citas puses,” atzīst Megija, trīs adoptētu minku saimniece.
Raiens, Greisa un Pandora ir sfinksu seniori – adoptēti no dzīvnieku patversmes Ulubele. Pandora nonāca patversmē pēc tam, kad tika atrasta Sarkandaugavā – iespējams kaķenīte piederējusi pavairotājiem un tikusi izmantota kaķēnu “ražošanai”, par ko liecināja sāpīgi izaugumi pie krūšu galiem. Patversmē Pandora mitinājās vien īsu brīdi. Kad Megija sociālajos tīklos ieraudzīja sfinksu seniores bildi, sirds teica – kaķīša mājas turpmāk būs šeit.
Pandora ir kā pielipusi man – viņa nekur neiet viena, neguļ viena. Ja viņai paliek garlaicīgi, viņa vienkārši sāk bļaut, līdz es atnāku. Kopš viņa parādījās mājās līdz pat šim brīdim viņa neatiet no manis.
Pagāja laiks un Pandora jau bija iedzīvojusies jaunajās mājās, kad pavisam nejauši Megijas uzmanību piesaistīja vēl kāds Ulubeles ieraksts Facebook – divi sfinksi, kas atrasti kastē kādā kāpņutelpā. Par abu kaķu likteni nekas daudz nav zināms – vien tas, ka Raiena iepriekšējais vārds bijis Lucifers un viņš līdz šim nebija pazinis cilvēka rūpes.
Tā kā bezspalvu šķirnēm vecumu nenodod sirmais zodiņš, gadu skaitu ir grūti noteikt – kaķu vecums svārstās no 8 līdz 12 gadiem. Nešpetnākais no sfinksiem ir Raiens – viņš izmantos katru izdevību uzkāpt uz galvas gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē un vienmēr būs pirmais rindā uz saimnieces uzmanību. Viņa māsiņa Greisa labprātāk izvēlas mierīgākas aktivitātes, bet Pandora, kuru Megija adoptēja pirmo, no saimnieces ir pilnīgi nešķirama, sekojot ik uz soļa. Visiem trim minkām ir ne vien sava garderobe, pielāgota sezonai, modes tendencēm un praktiskumam, bet arī rituāli – vakara pastaigas pie pavadiņas.
Ģimenei sevišķi noderīgs bijis Sofi fonda Senioru programmas atbalsts – pateicoties tam, Pandorai tika noņemti izaugumi uz vēdera un izārstēti vīrusi, Raienam notīrīts zobakmens, bet Greisai saglābta redze, izārstējot iekaisušo actiņu.
Stāsta saimniece Līga:
Mūsu ģimene bija atvadījusies no diviem mīļiem suņukiem, kuri abi bija nodzīvojuši ilgu mūžu. Kādu dienu kopā ar draugiem devāmies uz patversmi izvest pastaigā suņus. Pirms pastaigas darbinieks iepazīstināja mūs ar pašu patversmi un dzīvniekiem. Ar īpaši lielu aizrautību viņš stāstīja par savu personīgo izvēli adoptēt tieši seniorus. Darbinieka stāsts mūs aizkustināja.
Vēlāk spontāni piegājām pie viņa un jautājām, vai var ieteikt kādu takšveidīgu vai maza auguma senioru, kas meklē mājas. Viņš aizveda mūs pie Buņa (tā viņu sauca patversmē) un tajā brīdī mums bija sajūta: Buns ir mūsējais! Suni ieraudzījām iekštelpu voljērā, viņš bija mierīgs, mīļi pieglaudies kopējai – ieraudzījis mūs, pienāca sasveicināties. Tā sirsnība bija pirmais, kas mūs uzrunāja. Nosūtījām bildi tētim un sākām plānot adopciju.
Iepriekš nebijām apsvēruši dot mājas tieši senioram. Vienīgais, par ko ģimenē runājām, bija doma par takšu tipa sunīti. Viss notika nejauši, un tieši tas padarīja šo satikšanos īpašu.
Kad visa ģimene atbrauca uz patversmi vēlreiz, devāmies kopīgā pastaigā. Buns bija diezgan nosvērts, vairāk vēroja apkārtni nekā mūs. Bet vienā brīdī apstājāmies, paglaudījām viņu, visi saskatījāmies un sapratām: vedīsim viņu mājās.
Pēc adopcijas pārdēvējām Bunu par Miku – šķiet, savu jauno vārdu viņš ir pieņēmis labi. Mikus ātri pieķērās galvenajam saimniekam, tas ir – vīram, un ļoti pārdzīvoja, kad viņš devās uz darbu vai kaut kur citur. Mājās Miku sagaidīja mūsu kaķenīte Abia, ar kuru viņš lieliski sadzīvo jau no pirmās dienas. Viņu attiecības ir mierīgas un sirsnīgas, katrs ievēro otra telpu, bet reizēm arī paguļ blakus, baudot kopīgu mieru. Mūsu Mikus ir neticami mierīgs, mīļš un uzticīgs. Viņam patīk gulēt gultā blakus saimniekam, braukt mašīnā vai vienkārši tajā sēdēt. Baidās gan no pērkona, bet ar laiku esam iemācījušies viņu nomierināt. Mikus ir ļoti sirsnīgs, bieži pieglaužas un visur seko līdzi. Viņa klātbūtne ir klusa, bet ļoti spēcīga.
Vēl Mikus ir romantiķis – kad kaimiņos no Rīgas atbrauc draudzenīte kucīte Bella, viņš dodas ar viņu sasveicināties vai arī sāk gaudot. Ja ir iespēja, tad abi arī labprāt parotaļājas, lai gan Bella parasti nelaiž citus suņus sev klāt - Mikus šajā ziņā ir īpašs, viņš ar Bellu labi saprotas. Tāpat Mikus ļoti nopietni sargā māju no kaijām un vārnām, ja tās lido pār pagalmu vai apsēžas uz elektrības staba. Viņš tās momentā “norāj” un padzen. Ries tik ilgi, kamēr aizlidos. Kārtībai jābūt!
Šogad pirmo reizi izmantojām Sofi fonda Senioru programmas atbalstu. Mikum vajadzēja izmantot stomatoloģijas pakalpojumus, tika izrauts zobs, veikta zobu tīrīšana un analīzes, kas atklāja nelielu iekaisumu, tāpēc tagad mīluli ārstējam. Fonda atbalsts bija ļoti nozīmīgs – tas sniedza drošības sajūtu, ka varam rūpēties par viņa veselību pilnvērtīgi.
Mūsu ģimenes ikdiena vairs nav iedomājama bez Mika. Viņš ir devis mieru, ritmu un daudz sirsnīgu brīžu. Seniori spēj dot neticami daudz mīlestības – viņi ir mierīgāki, pateicīgāki, daudz saprotošāki. Adoptējot uzreiz ir zināms dzīvnieka raksturs, paradumi, nav jāmin, kas izveidosies procesā. Tas ir skaists veids, kā sniegt kādam dzīves noslēgumā siltas, drošas mājas, turklāt ar Sofi fonda atbalstu šis ceļš ir arī finansiāli vieglāks.
Ja vien sirds saka “jā”, ļaujiet senioram ienākt savā dzīvē. Tas var kļūt par vienu no labākajiem lēmumiem.
“Būt seniora saimniecei ir superīgi! Es nejūtu vecuma atšķirību – viņa man ir kā labākā draudzene, kā ēna, kā mana otra pusīte. Jūtu viņas pateicību un mīlestību katru dienu,” stāsta suņu meitenes Čitas saimniece Megija.
Čita ir ziemeļniece – viņa nāk no Alūksnes. Par sunītes likteni zināms visai maz – vien tas, ka viņa kādu laiku dzīvojusi pamestā mājā un vēlāk sākusi klaiņot, pēcāk nonākot biedrības Astes un ūsas paspārnē, kur Čita mitinājās veselus divus gadus. Un gaidīja.
Megijas lēmums adoptēt senioru bija apzināts. Viņa vēlējās dot mājas tieši gados vecākam suņukam – kādam, kura cerības nokļūt mīlošā ģimenē ar katru dienu sarūk un kura voljēram cilvēki mēdz vienaldzīgi paiet garām. Ieraugot mazu, sarāvušos kamoliņu ar blāvām actiņām, kas neizrādīja lielu interesi par apkārtējo pasauli, Megija saprata – Čita būs īstā! Suņu meitene, kas vienlaikus izstaroja skumjas, mieru un cerību.
Mājās Čita atplauka, kļuva enerģiskāka, dzīvespriecīgāka un ātri pierada pie jaunās ikdienas. Par viņas rotaļīgo pusi priecājās arī patversmes darbinieki, kas Čitu spēlējoties nekad iepriekš nebija redzējuši. Lai dalītos ar sunenītes piedzīvojumiem, Megija izveidoja arī viņas Instagram kontu @Suns_Cita.
Tomēr ne mīlestība, ne zāles nespēja saglabāt Čitas actiņas – jau patversmē sunīte cīnījās ar glaukomu, kas, gadiem ritot, tikai progresēja. Sākotnēji Megija centās ārstēt redzi ar pilieniem un zālēm, taču bez rezultātiem, un abas actiņas nācās izoperēt.
Kad Čita zaudēja redzi, mēs pat īsti nepamanījām, kurā brīdī tas notika. Redzējām, ka sāka skriet stūros, kaut ko nepamana, kaķim uzkāpj virsū. Bet viņa ļoti ātri pierada pie šīs situācijas, tāpēc arī lēmums par acu izņemšanu nebija tik smags. Mājās viņa visam ir pielāgojusies, ārā viņa man vienmēr ir blakus.
Ģimene izmantoja Sofi fonda atbalstu gan ikgadējām veselības pārbaudēm, gan actiņu ārstēšanai, pārbaudēm un analīzēm pirms operācijas. Megija uzsver – seniora veselības aprūpe izmaksu ziņā būtiski neatšķiras no cita vecuma dzīvniekiem, un ar programmas atbalstu bažām nav pamata.
Turklāt seniors kā pirmais suns ir ideāls – mierīgāks, prasa mazāk enerģijas audzināšanai. Megija ir pārliecināta, ka arī viņas otrais un trešais suns noteikti būs seniors!