“Pēdējo gadu laikā dzīvnieku patversmēs būtiski pieaudzis legāli nonāvēto dzīvnieku skaits. Un, lai gan Pārtikas un veterinārā dienesta sniegtajā statistikā netiek nošķirts, cik no šiem dzīvniekiem bija klīniski veseli un cik tika “iemidzināti” žēlsirdības vārdā, jo bija neārstējami slimi, šis pieaugums skaidri norāda – Latvijā ir nopietnas problēmas ar izpratni par dzīvnieku aizsardzību,” pauž nodibinājuma “Labdarības fonds Sofi” vadītāja Sindija Liepiņa.

Vai zinājāt, ka Latvijā likums pieļauj nogalināt veselus suņus un kaķus? Dzīvnieku aizsardzības likuma 50. panta astoņos apakšpunktos paredzētas situācijas, kādās drīkst nogalināt dzīvnieku. Piebildīšu, ka nevēlos izmantot terminu “eitanazēt”, jo šādā veidā diplomātiski mēģinām novērsties no problēmas būtības – dzīvnieka nonāvēšanas bez būtiska pamatojuma. Eitanāzija nozīmē dzīvnieka nonāvēšanu, taču šī procesa iznākums nemainās, ja mēs to ietērpjam glītākā vārdā. Starp situācijām, kad dzīvnieks ir neārstējami slims vai bīstams cilvēkam, saskaņā ar likumu to drīkst nogalināt arī tad, ja tam patversmē nākas pavadīt vairāk nekā 14 dienas un nav pieteicies saimnieks. Tāpat likums nosaka, ja 30 dienu laikā pēc lēmuma par dzīvnieka konfiskāciju neizdodas atrast tam jaunu īpašnieku, patversme var pieņemt lēmumu dzīvnieku nonāvēt. Vienlaikus eitanāzija nav ierobežota tikai uz bezsaimnieka dzīvniekiem, kas nonākuši patversmju aprūpē. Arī dzīvnieka īpašnieks pats var lemt par sava mājdzīvnieka nonāvēšanu bez būtiska iemesla, piesakoties eitanāzijas pakalpojumam veterinārajās klīnikās.