Patversmēs legāli nonāvēto dzīvnieku skaits gada laikā pieaudzis par 31 %
Saskaņā ar PVD datiem 2024. gadā patversmēs legāli nonāvēto dzīvnieku skaits, salīdzinot ar 2023. gadu, pieaudzis par 31 %. Lai gan statistikā netiek nošķirts, cik no šiem dzīvniekiem bija klīniski veseli, fonds uzsver, ka pieauguma apmērs ir tendence, kas apstiprina – Latvijā ir dzīvnieku pārprodukcija un pašreizējā sistēma nav sakārtota, lai to apturētu, bet gan tikai cīnās ar sekām. Situācijā, kad patversmēs trūkst vietas un finanšu resursu, bet normatīvais regulējums pēc noteikta termiņa pieļauj plašu rīcības brīvību, lēmumi par dzīvnieku nonāvēšanu praksē arvien biežāk tiek pieņemti ekonomisku apsvērumu dēļ.
Dzīvnieku aizsardzības likuma 50. panta astoņos apakšpunktos noteikti gadījumi, kuros dzīvnieku drīkst nonāvēt. Līdzās gadījumiem, kad dzīvnieks ir neārstējami slims vai apdraud cilvēku drošību, likums paredz nonāvēšanu arī tad, ja noteiktā termiņā nav izdevies atrast jaunu īpašnieku. Patversmē nonākušu fiziski veselu dzīvnieku drīkst nonāvēt, ja pēc 14 dienām nav pieteicies saimnieks, savukārt konfiscētu dzīvnieku gadījumā nonāvēšanu drīkst veikt pēc 30 dienām. Lai gan Dzīvnieku aizsardzības likums tieši nenosaka pienākumu dzīvnieku nonāvēt 15. dienā, tomēr ir dzīvnieku patversmes, kas pēc minētajām dienām nogalina arī veselus vai ārstējamus dzīvniekus, tikai lai atbrīvotu vietu nākamajiem.
Pateicoties iedzīvotāju iniciatīvai “Par dzīvnieku tiesībām dzīvot”, Saeimā tiek virzītas izmaiņas Dzīvnieku aizsardzības likumā, paredzot, ka vesela un spēka pilna dzīvnieka nonāvēšana būtu pieļaujama pēc 60, nevis 14 dienām, dodot dzīvniekiem lielāku iespēju atrast jaunas mājas. Fonds norāda, ka tas ir solis dzīvnieku aizsardzības virzienā, taču nemaina regulējuma pamatprincipu.
Latvijai jāsper pārliecinošs solis uz priekšu, kļūstot par valsti ar augstiem dzīvnieku labturības standartiem
Jau gadiem mēs runājam par termiņiem, bet ne par to, kāpēc vispār esam nonākuši situācijā, kurā dzīvnieka dzīvība ir atkarīga no kalendāra dienas, nevis no viņa veselības stāvokla vai drošības apsvērumiem. Likumi tiek vērti vaļā un ciet, izmaiņas tiek veiktas, taču sistēma kopumā Latvijā nestrādā. Dzīvniekus turpina patvaļīgi un nelegāli pavairot, bezsaimnieka kaķu koloniju skaits nemazinās, atbildība par dzīvnieku glābšanu arvien vairāk gulstas uz glābēju un nevalstisko organizāciju pleciem, nevis uz pavairotājiem vai bezatbildīgiem saimniekiem. Dzīvnieku labturības pārbaude, kā arī čipēšanas un reģistrācijas kontrole nodota pašvaldību pārziņā. Tomēr prakse rāda, ka sabiedrības zināšanu līmenis par dzīvnieku labturību joprojām ir zems, savukārt pašvaldības fiziski nespēj visus izkontrolēt. Šo apgalvojumu apstiprina kaut vai tas, ka joprojām lielākā daļa no patversmēs uzņemtajiem suņiem nav čipēti un reģistrēti vai ka mājsaimniecībās vēl aizvien notiek patvaļīgas dzīvnieku pavairošanas. Diemžēl likumi dzīvnieku aizsardzības jomā Latvijā šobrīd labi strādā “uz papīra”, bet ar to reālu kontroles mehānismu piemērošanu ir nopietna problēma,” norāda nodibinājuma “Labdarības fonds Sofi” vadītāja Sindija Liepiņa.
“Labdarības fonds Sofi” uzskata, ka Latvijai jāvirzās principiāla lēmuma pieņemšanas virzienā, pilnībā aizliedzot veselu un dzīvotspējīgu dzīvnieku nonāvēšanu, kā arī ieviešot reālus un efektīvus sodus bezatbildīgiem saimniekiem un nelegāliem dzīvnieku pavairotājiem. Fonda ieskatā “no-kill” politika nozīmē atteikšanos no prakses, kurā dzīvnieka dzīvība ir pakārtota administratīviem termiņiem vai resursu trūkumam, un pāreju uz sistēmu, kas balstās prevencijā - kontrolētā dzīvnieku vairošanā, sterilizācijā, adopcijā, skaidrā institucionālajā atbildībā un efektīvā uzraudzībā.
Citu valstu prakse apliecina, ka patversmju darbu var nodrošināt bez veselu un dzīvotspējīgu dzīvnieku nonāvēšanas. Valstīs ar augstiem dzīvnieku labturības standartiem, piemēram, Vācijā un Šveicē, dzīvnieka dzīvība ir nostiprināta kā aizsargājama vērtība gan likuma, gan institucionālās atbildības līmenī, un veselu dzīvnieku nonāvēšana bez medicīniska pamatojuma nav pieļaujama. Fonds uzskata, ka arī Latvijai ir pienācis laiks pāriet no termiņu un seku pārvaldīšanas uz sistēmu, kas pēc būtības aizsargā dzīvnieka tiesības dzīvot.