Dzīvot vai mirt? 60 dienas, 14 dienu vietā

Pateicoties iedzīvotāju parakstītajai iniciatīvai “Par dzīvnieku tiesībām dzīvot”, šobrīd Saeimā tiek virzītas izmaiņas Dzīvnieku aizsardzības likumā, aicinot mainīt likuma 50. pantu, lai noteiktu, ka vesela un spēka pilna dzīvnieka nonāvēšana drīkst būt atļauta tikai pēc 60, nevis 14 dienām, tādējādi dodot dzīvniekiem lielāku iespēju atrast jaunu mājvietu. Es patiesi priecājos, ka mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuriem šis temats rūp, kuri norāda uz problēmām un diskutē par cilvēka atbildību pret dzīvnieku, lai virzītu daudz striktākus normatīvo aktu regulējumus un aizstāvētu dzīvnieku tiesības dzīvot. Vienlaikus mani mulsina cilvēku pieredzes stāsti, statistika un, jā, arī normatīvie akti, kas nosaka arvien lielāku atbildību dzīvnieku glābējiem, nevis pavairotājiem vai saimniekiem. Mulsina arī tas, ka jau gadiem neesam nonākuši pie normālas un sakārtotas sistēmas. Dzīvnieki joprojām tiek nelegāli pavairoti; bezsaimnieka kaķu koloniju skaits nemazinās; suņi pie ķēdes turpina sēdēt, savukārt par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvnieku ar reālu cietumsodu reti kurš tiek notiesāts. Iemesls – likumi tiek “vērti vaļā un ciet”, izmaiņas tiek veiktas, taču sistēma kopumā nestrādā.

Par patversmēm, termiņiem un dzīvnieku tiesībām dzīvot

Politiskajās diskusijās Latvijā nereti izskan arguments, ka šobrīd Dzīvnieku aizsardzības likums ir “interpretējams” un nenosaka, ka, piemēram, patversmēm obligāti jānogalina vesels un spēka pilns dzīvnieks. Šim argumentam nepiekritīšu, jo likumā skaidri definēts, ka lēmumu var pieņemt gan situācijā, kad dzīvnieks ir neārstējami slims vai agresīvs un cilvēkam bīstams, gan, ja tam gluži vienkārši dažu nedēļu laikā nav atrasts saimnieks. Tās ir divas kardināli atšķirīgas situācijas. Vienā gadījumā – žēlsirdība vai drošība, otrā – nonāvēšana bez būtiska iemesla. Protams, nekur jau nav uzsvērts, ka 15. dienā dzīvniekam ir jāsaņem pēdējais dūriens, bet, kā mēs varam būt droši, ka tas nenotiek? Patversmēm netiek prasīts iemesls, kādēļ dzīvnieks ir eitanizēts - vai tas patiešām bija neārstējami slims vai agresīvs. Vai arī tas bija tā sauktais "neperspektīvais dzīvnieks", proti, vecs dzīvnieks ar vai bez veselības problēmām, kuram, visticamāk, neuzradīsies saimnieks un tas kļūs par finansiālu slogu patversmei? Ja likums pieļauj šādu lēmumu bez skaidras uzraudzības un patversmēm trūkst vietas un resursu, ekonomiskais spiediens kļūst par noteicošo faktoru. Es saprotu, ka arī pašvaldībām dzīvnieku uzturēšanai nauda neaug kokos, to arī apliecina viens citāts, kas nesen izskanēja Saeimas komisijas sēdē par šo tēmu: “Ja dzīvnieku uzturēšanai nebūs ierobežojumi, tad pašvaldības pret to iebildīs, jo tas prasa lielus finanšu resursus, kas šobrīd atsevišķās pašvaldībās nav pietiekami pat citu funkciju izpildei.” Vienlaikus neuzskatu, ka ierobežotie finanšu resursi ir arguments, lai ar nāvi sodītu dzīvniekus, kas ne pie kā nav vainīgi. Ja tiešām vēlamies padomāt par efektīvu resursu pārvaldību ilgtermiņā, tad jārisina cēloņi, kā mēs vispār esam nonākuši situācijā, ka Latvijā ir tik daudz nevienam nevajadzīgu dzīvnieku un jāsakārto sistēma, lai pār dzīvnieku vairošanu būtu lielāka kontrole – gan šķirnes, gan bezšķirnes.

Atbildība uz NVO un sabiedrības pleciem

Šobrīd lielākoties visa atbildība par bezsaimnieka dzīvniekiem, kā arī dzīvnieku labturības uzraudzība ir “uzgrūsta” pašvaldībām un sabiedriskajam sektoram. Jāatzīst, ka realitātē vairāk gan atbildība gulst uz patversmju, NVO un sabiedrības pleciem. Piemēram, ir pašvaldības, kas situāciju ar klaiņojošiem dzīvniekiem liek risināt iedzīvotājiem pašiem, saviem spēkiem piesaistot sabiedrības atbalstu, tāpēc ka līgums pašvaldībām ar dzīvnieku patversmēm nav noslēgts pat vairāku gadu garumā. Šī paša Dzīvnieku aizsardzības likuma 8. pants skaidri definē, ka “jebkurai personai par klaiņojošu vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku nekavējoties jāziņo vietējās pašvaldības institūcijai. Saskaņā ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem un normatīvajiem aktiem, kas reglamentē dzīvnieku labturības jomu, vietējai pašvaldībai jāorganizē klaiņojošu vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku izķeršana un, ja nepieciešams, nogalināšana.” Šī situācija ir spilgts piemērs, ka likums ar realitāti nesaskan. It kā atbildīgie ir noteikti, bet kas notiek situācijās, kad pašvaldības nav noslēgušas līgumus ar patversmēm? Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) dati liecina, ka 2024. gadā, salīdzinot ar 2023. gadu, patversmēs legāli nogalināto dzīvnieku skaits pieaudzis par 31%. Jautāsiet, tieši kura dzīvnieku suga visvairāk tiek pakļauta legālai slepkavībai? Skatāmies skaitļus. 2024. gadā patversmēs kopumā tika uzņemti 5220 kaķi, bet 790 kaķi tika eitanizēti. 2023. gadā – 5077 kaķi, bet nonāvēts tika 601 kaķis. Tātad nonāvēto kaķu skaits dzīvnieku patversmēs Latvijā pieaug. Taisnības labad gan jāpiemin, ka šajos ciparos nav atsevišķi izdalīts, cik nonāvēto bija veseli un cik pēdējo zāļu devu saņēmuši aiz žēlastības, bet, salīdzinot ar pārējo dzīvnieku skaitu, diemžēl jāsecina, ka kaķis Latvijā pakļauts vislielākajam nogalināšanas riskam likuma vārdā. Nebrīnīšos, ja 2025. gada statistika būs skarbāka un nogalināto dzīvnieku skaits pieaugs. Man ir patiesi kauns, ka mūsu valstī dzīvnieki tiek sodīti ar nāvi par to, ka viņi klaiņo vai ir saimniekam apnikuši. Mēs nogalinām mazu kaķēnu, jo nespējam sakārtot sistēmu tā, lai visa atbildība un sods par bezatbildīgu rīcību pret šo kaķēnu būtu cilvēkam.

Vai esam gatavi ceļam uz “no - kill” politiku?

Uzskatu, ka Latvijai ir laiks skaidri definēt savu nostāju dzīvnieku labturības jautājumos. Ir jāmaina Dzīvnieku aizsardzības likuma 50. pants un jānosaka, ka nonāvēt veselu un spēka pilnu dzīvnieku ir aizliegts. Nevis noteikt termiņu, kad to drīkst darīt, bet – aizliedzot. Starp citu, “no-kill” politika ir raksturīga valstīm ar augstiem labturības standartiem – veselus dzīvniekus nenogalina bez medicīniski pamatota iemesla. Šveice jau kopš 1992. gada konstitūcijā aizsargā dzīvnieku cieņu; likums aizliedz dzīvnieka cieņas pazemošanu un nosaka kriminālatbildību par tā pamešanu. Vācijā dzīvnieku aizsardzība ir konstitucionāls valsts mērķis (kopš 2002. gada). Veselu dzīvnieku nogalināšana bez pamatojuma ir aizliegta, un patversmes faktiski darbojas kā “no-kill”. Valstī ieviests suņu nodoklis, kas gadā budžetu papildina par aptuveni 400 miljoniem eiro, daļu no tiem novirzot patversmēm un klaiņojošo dzīvnieku aprūpei. Audzētājiem noteikti stingri ierobežojumi, un aizliegta jebkāda estētiska sakropļošana (astīšu/ausu kupēšana u. c.). Lai gan arī Latvijā ir aizliegta dzīvnieku kropļošana, tomēr attiecībā uz dzīvnieka kā vērtības nostiprināšanu cilvēku saprāta un likuma ietvaros mums vēl tāls ceļš ejams.

Atbildības novelšana par dzīvnieku drošību un labturību uz sabiedrības un patversmju pleciem nav atbildīgas un attīstītas valsts cienīga rīcība. Līdz ar to mums ir tikai divas izvēles: pieņemt, ka pie mums viss “ir tā kā ir” un neskatīties problēmai acīs lai to sakārtotu, vai – un, manuprāt, šis ir vēlamais ceļš – speram drosmīgu soli jau nākamajā līgā, definējot, ka mūsu valstī dzīvo ne tikai cilvēki, kuriem rūp dzīvnieki, bet arī valsts grib un spēj uzņemties šīs rūpes. Nepieciešams skaidrs redzējums par budžeta ieņēmumiem, kas tiek novirzīti patversmju dzīvnieku uzturēšanai; stingri normatīvie akti, kas aizliedz dzīvnieka cieņas pazemošanu un nosaka arvien stingrākus sodus par dzīvnieku aizskaršanu, pamešanu un nelegālu vairošanu; kā arī reāli kontroles mehānismi. Tāpat ir būtiski, lai cilvēki, kas nodara pārkāpumus pret dzīvnieku, tiešām tiktu sodīti ar bargu sodu, nevis tikai piespiedu darbiem. Šī brīža Dzīvnieku aizsardzības likums realitātē darbojas kā legāla atļauja nogalināt dzīvnieku tāpēc, ka cilvēks nav uzņēmies atbildību – ne par dzīvnieka pavairošanu, ne par tā pamestību, ne par sistēmas finansēšanu.